Taekvondo, kurā nevainojami saplūst cīņas tehnika, sports, disciplīna un māksla, mūsdienās ir viena no pasaulē atzītākajām cīņas mākslām. Tās elegantie sitieni, precīzie sitieni un atšķirīgās formas padara to gan par izrādi, ko vērot, gan par vērtīgu disciplīnu, ar ko nodarboties. Taču, lai patiesi novērtētu taekvondo dziļumu, ir jāiepazīstas ar tā bagāto vēsturi, kas sniedzas vairāk nekā divu tūkstošgadu garumā.
Izcelsme Senajā Korejā
Taekvondo pirmsākumi ir dziļi iesakņojušies Korejas vēsturē, kas sniedzas līdz senajiem laikiem, kad cilšu kopienas praktizēja vietējos cīņas stilus. Gogurjeo dinastijas karaļu kapenēs atrastajās sienu gleznojumos, kas datējami ar 37. gadu pirms mūsu ēras, redzami vīrieši, kuri praktizē tehnikas, kas ir ļoti līdzīgas taekvondo tehnikām. Šīs senās formas, pazīstamas kā Taekkyeon, nebija paredzētas tikai cīņai, bet bija arī daļa no dejām un citām ceremonijām.
Trīs karaļvalstis un cīņas mākslas attīstība
Senās Korejas vēsturi iezīmēja Trīs karaļvalstu laikmets: Gogurjeo, Bekje un Silla. Katrai karalistei bija savs unikāls cīņas mākslas stils. Īpaši ievērības cienīgi ir Silla karaļvalsts Hwarang karotāji. Viņi bija elites jauniešu grupa, kas trenējās gan cīņas, gan kultūras mākslās, un viņu treniņu režīms, pazīstams kā “Hwarangdo”, ietvēra cīņas tehnikas, kas ir mūsdienu taekvondo priekšteči.
Apvienotā Koreja un tehniku kodifikācija
Kad Korejas karaļvalstis laika gaitā apvienojās, apvienojās arī atšķirīgās cīņas tradīcijas. Čosonas dinastijas laikā (1392-1897) Taekkjēons bija kļuvis par populāru sporta veidu un izklaides aktivitāti gan karaļnamu, gan vienkāršo iedzīvotāju vidū. Tomēr šī laikmeta otrajā pusē, kad Koreja centās modernizēties, tradicionālo cīņas mākslu praktizēšana samazinājās.
Atdzimšana 20. gadsimtā
20. gadsimts bija izšķirošs laiks taekvondo. Pēc japāņu okupācijas Korejā (1910-1945), kad tradicionālās korejiešu cīņas mākslas tika apspiestas, korejieši kopīgi centās atjaunot savas dzimtās cīņas tradīcijas. Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados dažādos kvānos (skolās) tika konsolidētas un standartizētas tehnikas. 1965. gadā tika oficiāli pieņemts termins “Taekwondo”, kas atspoguļoja gan šīs mākslas koncentrēšanos uz roku un kāju tehniku, gan tās dziļās filozofiskās saknes.
Atzīšana visā pasaulē
20. gadsimta otrajā pusē taekvondo strauji izplatījās visā pasaulē. Tā iekļaušana 1988. gada Seulas olimpiskajās spēlēs kā paraugdemonstrējumu sporta veids un vēlāk kā oficiāls medaļu sporta veids 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs nostiprināja tā statusu pasaules mērogā. Mūsdienās, kad pasaulē ir miljoniem praktizētāju un starptautiska vadošā organizācija – Pasaules Taekvondo federācija, taekvondo ir ne tikai cīņas māksla, bet arī globāls fenomens.
Nobeigumā
Taekvondo ceļojums no senajām Gogurjeo sienas gleznām līdz mūsdienu olimpiskajām arēnām ir apliecinājums tā nezūdošajai pievilcībai un dziļajiem filozofiskajiem principiem, ko tas iemieso. Aiz augstajiem sitieniem un enerģiskajiem kliedzieniem slēpjas tradīcija, kas uzsver pašdisciplīnu, cieņu, neatlaidību un nepārtrauktu sevis pilnveidošanu. Neatkarīgi no tā, vai taekvondo nodarbojas ar sportu, pašaizsardzību vai personības izaugsmes ceļu, tāekvondo ar savu bagāto vēsturi piedāvā dziļu pasauli, kas gaida, kad to izpētīsiet.